„Komponēšana sniedz vērtīgās tiesības nekad neapstāties un neierasties galamērķī," saka jaunais komponists Krists Auznieks.

Pirmo reizi viņu iepazinām 2013. gada 30. novembrī Spīķeru koncertzālē, kad Latvijas Radio kora grupas koncertā „GREED" izskanēja īpaši Radio korim rakstītā kompozīcija „I exist as I am" – darbs, kuru pats Krists līdz šim uzskata par savu labāko veikumu. Opuss zibenīgi iekļuva „Klasikas" 2013. gada TOP10 debijas nominantu vidū. Par to, kas šobrīd kūp jaunā talanta  radošajā laboratorijā, kādas ir viņa domas par sevi un pasauli, Kristu izvaicā Inga Žilinska.

Krista skološanās bijusi daudzpusīga. „Man vienmēr paticis grūtākais ceļš," viņš nopietni secina. Sākotnēji mācījies dziedāšanu un vēlāk – arī džezu Rīgas Doma kora skolā, padziļināti apguvis matemātiku Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā,  bet galu galā palicis pie kompozīcijas, kurā Kristu visvairāk saista radīšanas moments – brīvība, kā arī vientulība, kas dāvāta autoram, un bez kuras nav iespējams radošais process: grūts, bet lielisks.

Kompozīciju sācis apgūt aptuveni 10 gadu vecumā pie Paula Dambja, vēlāk devies arī pie Pētera Vaska, kurš, grūti nopūzdamies, sacījis: „Krists – tas tāds smags vārds..." Par liktenīgu pagriezienu Krista dzīvē kļuva Hāgas Karaliskā konservatorija. Kā pats Krists saka - atvērās durvis, logi, zeme...

Hāgā Krists ieradies 18 gadu vecumā, un iesākums nebūt nav bijis viegls: „Tas ir vecums, kad pasaule sagriežas kājām gaisā. Pašam šķiet, ka esi izaudzis no tīņa gadiem, bet īstenībā viss tikai sākas. Pēkšņi redzi, ka viss ir citādi, nekā izskatās. Turklāt nopietni pievēršoties kompozīcijai, neiedomāji ilgs laiks jāpavada vienatnē, un tas iemāca ļoti daudz. Vispirms jau pats sevi ieraugi citā gaismā."

Hāgā Krists studē pie diviem pasniedzējiem. Par savu „kompozīcijas vectēvu" viņš sauc Husu Jansenu, kurš atvēris īstās durvis, savukārt par „kompozīcijas tēvu" – gados jauno, ASV dzimušo Pīteru Adriānu: „Viņš manī atklājis to, kam esmu radīts. Studiju procesā esam līdzvērtīgi un koleģiāli, taču zinu, ka vēl ilgi uz viņu skatīšos kā uz savu paraugu."

Hāgas augstskolā valda liela radoša brīvība, tāpēc lielākas iespējas atrast pašam sevi. „Esam 40 komponisti no visas pasaules, tāpēc valda kultūru un stilu pārbagātība!" Taču pašam Kristam tuvāka ir minimālisma estētika, vismaz idejas līmenī, jo viņš mīl strādāt ar ierobežotu objektu skaitu. „Tieši to dara arī Pīters. Būdams jauns cilvēks, kurš pārņemts ar pasaules spožumu, postu un raibumu, sākumā nespēju saprast, par ko viņš stāsta. Lasīju intervijas, rakstus par viņu, paralēli sāku meditēt, un tagad tā ir daļa no manas ikdienas. Katra stunda pie Pītera - kā svētceļojums."

Kāda ir Krista Auznieka „radošā virtuve"? „Sākumā visu apšaubu..." Cīnoties ar šaubām un atbildību par katru uzrakstīto noti, nepilna gada laikā tapis arī skaņdarbs Latvijas Radio korim „I exist as I am" – pagaidām Krista lielākais un veiksmīgākais darbs arī paša autora vērtējumā. „Kad darbs nāca gatavs, bija sajūta, ka tas patiesi ir kas vairāk. Ka šaubu vairs nav. Nezinu, vai vēl būs tāda iespēja strādāt pie kaut kā viena, lai sasniegtu maksimālu koncentrācijas pakāpi."

Visaugstāk Krists vērtē cilvēka balsi, to uzskatot par dabiskāko un Dievam tuvāko. Mīlestību uz vokālu Krists skaidro ar Rīgas Doma skolā aizvadītajiem gadiem un latvisko pagātni, tāpēc lielāko daļu savu kompozīciju viņš pagaidām rakstījis balsij. Viņa iemīļotākais žanrs ir kamermūzika, un šobrīd ar lielu azartu autors strādā pie kameroperas „Saules vējš". Pirmatskaņojums iecerēts jau jūnijā, projekta „Rīga 2014" ietvaros. „Tas ir īsts „urrā!" balsij! Lidojums, šaubas, gandarījums, iespējas, atbildība. Cita realitāte. Ar katru minūti lielāka spriedze: nav noteikumu, pēc kā vadīties, un vienlaikus nedrīkst kļūdīties."

Ak, jā. Par vērtīgu pieredzi Krists sauc strādāšanu kādā itāļu restorānā Roterdamā. „Pirmkārt, iemācījos domāt par uzturu - ka tava apziņa ir atkarīga no tā, ko ēd. Otrkārt, kļuvu par veģetārieti. Treškārt, iepazinu patērētāju sabiedrību un cilvēku vēlmi iegūt vairāk naudas, upurējot kvalitāti. Redzēju arī vieglprātīgo ēdiena izniekošanu. Galu galā, sapratu, ka cieņu pelna jebkurš darbs: uzskats, ka mākslinieks ir kas augstāks, saucams par buržuāzisku."