Ja esat devušies muzikālā pastaigā gar Mārupīti, Leļļu teātrī dzīvojuši līdzi Sarkangalvītes un vilka piedzīvojumiem, reizi pa reizei ieskatījušies „Teātra žurkā" vai interesējušies par Nacionālās attīstības plānu, noteikti būsit pamanījuši arī dramaturgu un skatuves cilvēku Jāni Balodi. Kopā ar domubiedriem viņš darbojas Dirty Deal Teatro, migrē kā uz citiem teātriem, tā citām valstīm. Karstākā aktualitāte saistāma ar 21. februāri, kad Viļņas Nacionālajā Drāmas teātrī pirmizrādi piedzīvos Jāņa un režisora Valtera Sīļa kopdarbs „Barikādes".

„Interese par dramaturģiju un kultūru kā tādu sākās 12. klasē. Gribējās izcelties – klasē un arī sabiedrībā. Radās apjausma, ka varu kaut ko uzrakstīt. Klasē bijām vairāki domubiedri, paši iestudējām un arī nospēlējām vairākas izrādes. Joprojām saglabājies videoieraksts ar vienu no tām - „Aizmirstie" ir savā ziņā eksistenciālas pārdomas ar zināmu daļu naivuma. Taču nekaunos par to," par sava ceļa sākumu uz dramaturģijas cietokšņa iekarošanu atklāti stāsta Jānis.

Lai gan viņam padevies arī daudz kas cits, pēc vidusskolas absolvēšanas Ķīpsalas izstāžu kompleksā rīkotajā izstādē uzgājis informāciju par studijām Kultūras akadēmijā. „Dramaturģijas studijas paredzēja arī rakstīšanu. Tā bija mana lielā vēlme."

Uz jautājumu, ko īsti nozīmē – rakstīt, jaunais censonis atbild, ka esot divi varianti: „Pirmais – ka tu pats visu procesu veic vienatnē: izdomā ideju, radi vairākus variantus. Otrs – vari rakstīt, tas ir, domāt kompānijā, tikai šādā gadījumā pārējiem jābūt tādiem, ar kuriem patīkami pavadīt laiku. Kad sākas reālā pierakstīšana, izvēlos būt viens."

Jānis Balodis secinājis, ka pirms rakstīšanas viņam tīk pamatīgs izpētes process: „Izroku visu, ko vien varu. Jo man patīk aprakstāmo tēmu padarīt par savu – lai materiālā jūtos brīvi. Iespējams, šad un tad pārspīlēju: reiz vienai epizodei izmantoju ap 40 informācijas avotu..."

Kā ir ar dramaturgam svarīgajām lietām, kas atrodamas „mākslinieka darbistabā"? "Vēl dzīvojot vecāku mājā, mans rakstāmgalds stāvēja pie loga - tiesa gan, ar skatu pret sienu, lai nebūtu kārdinājuma nemitīgi skatīties ārā," stāsta Jānis, ar smaidu atminoties, ka sienas remonta laikā bijušas noklātas ar padomju laika avīzēm. "Tieši pret galdu bija pielīmēta Jaunā Rīgas teātra repertuāra afiša, kurā bija drukas kļūda. Vienā brīdī nenoturējos un izlaboju pareizi..."

Vēlāk, kad jau studējis ārzemēs, Jānis pirmo semestri pavadījis Tamperē. "Un arī tur rakstāmgalds stāvēja ar skatu pret sienu!" Otrs semestris pagājis Anglijas pilsētā Mančestrā: „No vienas latviešu meičas īrēju dzīvoklīti: viņai bija mājas kinozāle, taču nebija galda... Turklāt dzīvoklī bija tik auksts, ka strādājot pirksti sala. Saslimu... Sapratu, ka nevaru dzīvot viens! Viļņā, piemēram, strādāju savā gultā."

Vai Jānim ir būtiski, ar ko un kur viņš fiksē savas idejas? „Jā, jā! Jau vidusskolā bija svarīgi, ar kādu rakstāmo pierakstu! Bet vienu brīdi apzināti nepirku pildspalvas, jo nolēmu rakstīt tikai ar tām, kuras atrodu. Taču biežāk gan rakstāmpiederumus zaudēju pats... Tagad rakstu ar smuku pildspalvu, kuru nopirku Viļņā. Arī bloknots svarīgs."

Par savām autoritātēm rakstniecībā Jānis nekavējoties min Rūdolfu Blaumani, Lauri Gundaru, Mihailu Čehovu un Mārtinu Makdonu. Pavisam nesen izlasījis „Mobija Dika" autora Hermaņa Melvila dzeju un bijis sajūsmā.

Vēl sarunā – par "NAP" jeb provokatīvās izrādes-lekcijas „Nacionālās attīstības plāns" radīšanas apsvērumiem un eksperimentālo piedzīvojumu, veidojot iestudējumu "Pārmaiņu pārbaude". Jāatgādina, ka pērnā gada augustā izrādes radošā komanda piecu cilvēku sastāvā (Jānis Balodis, Kārlis Krūmiņš, Anta Aizupe, Sintija Jēkabsone, Dainis Juraga) atstāja Rīgā naudu, bankas kartes, mobilos telefonus un devās uz Dzelzavas pagastu, lai tur desmit dienas mainītu pašu radīto mākslu pret pārtikas produktiem un pirmās nepieciešamības precēm.Tādējādi tika simulēta finanšu apokalipse jeb situācija, kad nauda būtu pazaudējusi savu vērtību. Atziņas, kas gūtas šajās dienās, Jānim likušas daudz domāt gan par stereotipiem, gan maldinošajiem pieņēmumiem.