Šoreiz "Mākslinieka darbistabā" - īpašs viesis! Inga Žilinska uz sarunu aicinājusi vācu dziedātāju Torstenu Kerlu (Torsten Kerl) - vienu no pasaulē pieprasītākajiem varoņtenoriem. Latvijas publika viņu iepazina kā titullomas atveidotāju Riharda Vāgnera operas "Rienci" jauniestudējumā. Torstens šobrīd tiek uzskatīts par labāko Rienci lomas interpretu pasaulē.

Jau teju desmit gadus vācu tenors Torstens Kerls ir viens no spilgtākajiem Riharda Vāgnera lomu interpretiem pasaulē. Mūzikas gaitas sācis kā obojists, bet ziņkārības pēc pievērsies dziedāšanai, ko apguvis gandrīz kā autodidakts.

„Rīga ir pelnījusi būt Eiropas kultūras galvaspilsēta – jūsu pilsēta ir tik skaista, turklāt dziedāt Vāgnera „Rienci" ir īpašs notikums, ja zinām, ka 1. un daļu 2. cēliena rakstījis tieši Rīgā. Taču, atrodoties uz skatuves, visas īpašās izjūtas jānoliek malā, jo jāiesaistās izrādē un darbs jāpaveic tik labi, cik vien iespējams," sarunā Ingai Žilinskai atklāj Torstens Kerls, kurš uz Rienci lomu Rīgas iestudējumā ieradies no Ņujorkas Metropolitēna operas. Rīgas „Rienci" ir jau trešais iestudējums Torstena radošajā kontā: pirmais saistīts ar Berlīni, bet otrais – ar Tulūzas operu. Kopumā Rienci lomu viņš līdz šim dziedājis 40 izrādēs.

Attieksme pret Latvijas Nacionālajā operā tapušo „Rienci" iestudējumu viņam ir divējāda: „To, ka Vāgnera oriģināls būs krietni saīsināts, zināju. Protams, viss ir pieļaujams, vien svarīgi, kā to pēcāk nosauc. Man nebūtu iebildumu, ja šo redakciju dēvētu par šovu vai fragmentiem no Vāgnera operas."

Ekstravagntās dāņu režisores Kirstenas Dēlholmas veikumu dziedātājs dēvē par šovu ar bildēm, bez emociju tēliem, niecīgām kustībām un pilnīgu atteikšanos no naratīva formas kā tādas. „Šādu režiju varētu piemērot jebkurai operai. No „Rienci" atstāts vien skelets, toties  ieviesti jauninājumi – mums ir zirgi, kustīgs koris, videoprojekcijas. Arī emocijas, ko režisore vēlas panākt, vairāk saistītas ar viņas, nevis Rienci idejām."

Torstens Kerls dziedājis visas Vāgnera operas, bet visbiežāk - Zīgfrīdu, Tanheizeru un Tristanu. Viņam ļoti patīk Tanheizers, kuru dziedājis arī Baireitā. „Šis tēls ir vai nu balts, vai melns – tajā nav mērenības." Bet Zīgfrīds, viņaprāt, ir grūta loma ar vienkāršu raksturu: „Viņš vienmēr ir tik draudzīgs, tik draudzīgs, taču visus nogalina... Ja iespējams cīņas skatus organizēt bez dubliera, šajā izrādē vienmēr iet ļoti jautri," ar humoru stāsta dziedātājs, kuru no mūzikas viedokļa tomēr visvairāk valdzina „Parsifāls" un „Tristans un Izolde".

Rienci loma, viņaprāt, ir sarežģīta: tai raksturīga augsta tesitūra kā Mocarta tenoriem, taču jauda - kā īstam varoņtenoram. „Arī orķestris te nepalīdz, jo pakārtots balsij, turklāt atbildīgākā ārija ir operas noslēgumā."

Iepriekš dziedātājs lielākoties dziedājis Riharda Štrausa, Kamila Sensānsa mūziku, taču ar ko viņu savaldzinājis Vāgners?

„Līdz pat savam 31. dzīves gadam nedziedāju neko no Vāgnera, vien pāris mazu lomiņu. Vāgnera mūzikā ir Noslēpums... Tēlus viņš raksturo ar vadmotīvu sistēmas starpniecību. Līdz ar to, ka pats rakstījis tekstus, īpašu uzmanību viņš pievērsis valodas krāsai."

Lai gan ilgu laiku Torstens Kerls bijis obojists un kopā ar orķestri izspēlējis ne vienu vien operas partitūru, pievērsties opermākslai viņu mudinājusi... ziņkārība. „Šķita interesanti salīdzināt: kā var muzicēt bez instrumenta, tikai ar ķermeni? Apgūstot specifisko obojas spēles tehniku, kas vienlaikus attīsta arī elpošanas paņēmienus, pāriet uz dziedāšanu ir vieglāk, nekā tad, ja iepriekš būtu strādājis par pavāru. Lai gan... zinu arī tādus dziedātājus, kas reiz bijuši kulināri. Dziedāšanai nudien var pievērsties vēlāk, jo arī balss attīstība notiek vēlāk."

Oboju, vismaz draugu lokā, Torstens spēlē joprojām, turklāt arī viņa meita par savu specialitāti izvēlējusies tieši obojas spēli, studējot pie tā paša profesora, pie kura mācījies Torstens.

Dziedātājs, slēpjot smaidu, prāto, ka instrumentālists pēc studijām ir profesionāls mūziķis, kurš var spēlēt orķestrī, toties izstudējis vokālists zina, kā visam vajadzētu būt un kā izvairīties no rupjākajām kļūdām... „Mācību process turpinās nepārtraukti, taču vienlaikus jāizvairās no forsēšanas. Taču tieši stingra disciplīna, un nevis talants – lūk, labākais vokālista studiju sākums!"

Kādi ir galvenie klupšanas akmeņi Vāgnera opermūzikā? „Vāgnera operu specifika ir īpaša. Piemēram, tas pats Zīgfrīds: lai arī šo varoni Vāgners iecerējis kā sešpadsmitgadīgu puisi, loma prasa pamatīgu piepūli – jāpēta, kā balss reaģē uz piecu stundu slodzi. Salīdzinājumam ņemsim Džuzepes Verdi Otello, kas tiek uzskatīta par ļoti grūtu partiju, taču aizņem vien pusotru stundu."

Vai varoņtenora kategorija, kurā Torstens tiek ierindots, nozīmē ko īpašu? Dziedātājs smej – tas esot tikai nosaukums, balss tips: „Ja diriģentam patiksiet, Tristans būs jūsējais!"

Neskatoties uz radošo aizņemtību, Torstens Kerls ir arī mīlošs vīrs un gādīgs tēvs. Bet kā īsti novilkt robežu, kur beidzas skatuve un sākas dzīve? „Mūzika, protams, iespaido, taču - ja dziedātājam ir privātā dzīve un bērni, kuriem jāmaina autiņi, ātri vien realitātē atgriežas pat tāda varone kā Toska..."

Starp citu, Torstena sieva ir krievu izcelsmes mecosoprāns – vai ģimenē tas nesagādā grūtības? „Ņemot vērā, ka tieši tenori un mecosoprāni ir tie, kuri operu iestudējumos visbiežāk izdara pašnāvības, mūsu mājās valda absolūta harmonija. Turklāt esam vienojušies, ka mājās par darbu nerunājam."

Kerls ir labi pazīstams arī ar pasaulslavenajiem latviešu mūziķiem. Piemēram, vienā no Riharda Štrausa operas „Salome" iestudējumiem uz skatuves saticies ar Elīnu Garanču, taču ar Andri Nelsonu viņu saistot komisks pārpratums: „Reiz tikāmies pie alus glāzes Baireitā, kur viņš diriģēja „Loengrīnu", bet es dziedāju Tanheizeru. Daudz runājām, un rezultātā vienojāmies, ka labprāt piekristu Birmingemas operā dziedāt Tristanu. Viņi čakli pastrādāja: nodrukāja  plakātus, ieplānoja izrādes, vienīgi aizmirsa pajautāt, vai es tieku... Neko mainīt diemžēl nevarēju, jo tieši tobrīd ar Egilu Siliņu piedalījos „Nībelunga gredzena" cikla iestudējumā Bastīlijas operā, kas tur tika izrādīts pirmoreiz..."

Vēl sarunā Torstens atklāj, ka esot izdziedājis visas savas iemīļotākās lomas, šobrīd gatavojas H. Berlioza iestudējumam „Trojieši" un esot liels Leoša Janāčeka fans. Bet bargus vārdus velta mūsdienu operu režisoriem, kuriem nav nojēgas par dziedāšanu, toties ir sapnis "pēc kaut kā tāla, nebijuša".

 

Torstena Kerla mājas lapa: www.torstenkerl.com