26. aprīlī Rīgas Domā pirmatskaņojumu piedzīvoja Zigmara Liepiņa "Transcendentālā oratorija". Iestudējumā piedalījās Inga Šļubovska (soprāns), Aleksandrs Antoņenko (tenors), aktieris Gundars Āboliņš (teicējs), Valsts akadēmiskais koris "Latvija", Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un diriģents Jānis Liepiņš.

Oratorijas pamatā ir patiess un aizkustinošs stāsts par mātes visaptverošo mīlestību, ko komponists 2012. gada rudenī izlasījis internetā.

Pēc zemestrīces Japānā glābēji nonāca pie kādas mājas drupām un cauri plaisām pamanīja jaunas sievietes ķermeni. Poza, kurā gulēja mirušā, bija ļoti dīvaina - viņa itin kā lūgdamās tupēja uz ceļiem - ķermenis noliekts uz priekšu, rokas kaut ko apskāvušas. Sabrukusī ēka bija sadragājusi viņas muguru un galvu.

Cerībā, ka sieviete varētu būt dzīva, glābšanas komandas vadītājs cauri šaurajai plaisai tik tikko aizsniedzās līdz sievietei. Viņš mēģināja viņu sataustīt, tomēr aukstais ķermenis liecināja, ka sieviete mirusi. Glābējs un viņa komanda pameta drupas un devās izpētīt nākamo sabrukušo namu. Tomēr savāds spēks vilināja glābēju atgriezties pie mirušās. Lai varētu izpētīt vietu zem sievietes ķermeņa, glābējs notupās uz ceļiem, iebāza galvu šaurajā mūra spraugā un spēji iekliedzās: "Bērns! Tur ir bērns!"

Komanda rūpīgi iztīrīja gruvešus. Zem viņas ķermeņa, krāsainā segā ietīts, gulēja trīs mēnešus vecs zēns. Acumirklī visiem tapa skaidrs - lai glābtu dēlu, sieviete bija ziedojusi pati sevi, mājas sabrukšanas brīdī dēla ķermeni aizklādama ar savējo. Komandas līderis paņēma bērnu rokās, bet zēns turpināja mierīgi gulēt. Ieradās ārsts un, paverot segu, viņš ieraudzīja mobilo tālruni. Uz ekrāna bija īsziņa: "Ja tu izdzīvosi - atceries, es tevi mīlu..."

Šis mobilais tālrunis tika nodots no rokas rokā. Ikviens, kurš izlasīja šo ziņu, raudāja. "Ja tu izdzīvosi - atceries, es tevi mīlu...".

“Šis stāsts mani tik ļoti aizkustināja, tik dziļi emocionāli uzrunāja, ka sapratu: nevaru nerakstīt,” intervijā "Klasikai" atzīstas Zigmars Liepiņš.

Prātojot par žanrisko izvēli, viņš izšķīries par labu oratorijai ar teicēja tekstu un Bībeles psalmiem. “Jo runa šeit ir par divām lietām: pārpasaulīgo mātes mīlestību, kurai nav robežu, un Dieva vara: kaut šajā gadījumā iznīcinoša, tā vienlaikus vēsta par mātes mīlestības varenību." Autors ilgi domājis arī par nosaukumu: "Jebkurš variants šķita banāls, līdz izšķīros par labu Transcendentālajai jeb pārpasaulīgajai oratorijai.”

Sekojusi sadarbība ar Andru Manfeldi: ”Abi kopā jau reiz strādājām pie “Adatas”. Andra ir dziļi garīgs cilvēks, ar labu valodu, lieliskām zināšanām Bībeles tekstos. Viņa radīja teksta mugurkaulu, norādot uz vietām, kur iederētos psalmi.”

Starp citu, teksti ņemti no Bībeles angļu versijas, relatīvi jauna tulkojuma, un oratorijā sastapsies gan angļu, gan latviešu valoda: “Sapratu – ja rakstīšu tikai latviski, šo darbu ārpus mūsu valsts robežām būs problemātiski.”

Runājot par "Transcendentālās oratorijas" mūzikas valodas stilistiku, Zigmars Liepiņš neslēpj: “Esmu izmantojis visus man pieejamos mūzikas stilus... Saskaņā ar sižetisko līniju, ietverts gan romantisma laikam tipisks simfonisms, gan seriālā tehnika, bet intonatīvās gradācijas ceļo no Austrumiem raksturīgās pentatonikas, diatonikas līdz pat 12 skaņu sērijai, kas simbolizē elli."

Oratorija radusies vienā elpas vilcienā, turklāt - uzreiz partitūrā: “Nemīlu rakstīt klavierizvilkumu un tad sēdēt un domāt, kas to varētu atskaņot. Patīk uzreiz redzēt orķestra variantu.”

Darbs sarakstīts kruīza laikā, ceļojumā ietverot arī Japānu. “Brauciens bija ne tikai lieliska iespēja apskatīt pasauli, bet arī strādāt. Tas ir labākais, kas iespējams: kuģis jau ir kā sociālais nams, kurš pārvietojas ekskluzīvi komfortablos apstākļos. Ja nerakstītu, nomirtu no garlaicības! Tā nu sēdēju kajītē ar skatu uz okeānu un strādāju.”

Komponists ir gandarīts arī par oratorijas atskaņotājsastāvu: tenoru Aleksandru Antoņenko, kura vokālajā partitūrā ierakstīts arī augstais do, LNO solisti Ingu Šļubovsku un aktieri Gundaru Āboliņu, kurš iejutīsies teicēja lomā. Iestudējumā piedalīsies arī Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un koris “Latvija”: “Koris partitūru mācās jau divus mēnešus: kā komentēja Māris Sirmais, šis esot viens no retajiem gadījumiem, kad no lapas to nenodziedāt…”