Šoreiz "Bolero" pievēršas karnevāla un maskošanās lietām. Šo sarežģīto, tradīcijām un noslēpumiem bagāto fenomenu pēta Maruta Rubeze. 

„Sevis pārveidošana visos laikos cilvēcei bijusi raksturīga: mēs taču ikdienā gan pārģērbjamies, gan veidojam frizūras. Taču īpaši tipiska pazīme tā ir dažādos rituālos – tas ir īpašs stāvoklis, kura laikā nomainām to, kas mēs esam, pret to, kas neesam," uzsver sociālantropologs Klāvs Sedlenieks. Viņš secinājis, ka maskas visbiežāk ir tradicionālas. „Jā, protams, varam izveidot savu versiju, taču no noteikta tipāža tik un tā neizvairīsimies."

Interesanti, ka maskas var kļūt gan par mūsu iekšējās pārliecības ārēju apstiprinājumu, gan visu apvērst gluži otrādi – proti, uzliekot masku, sevi varam parādīt tādus, kādi patiesībā nemaz negribētu būt. „Piemēram, vēloties atbrīvoties no iekšējā ļaunuma, cilvēks uzliek velna masku, izdzīvo raksturīgās sajūtas un tādējādi no ļaunajām izjūtām atbrīvojas."

Bet masku pētniece un folkloras kopas „Grodi" vadītāja Aīda Rancāne atklāj, ka folkloristi parasti cenšas nelietot vārdu „karnevāls", jo ar šo vārdu vairāk saistīta pilsētas kultūra. Viņa skaidro vārda etimoloģiju un tā pagāniskās saknes, kā arī stāsta par neparasti daudzveidīgajām maskošanās tradīcijām Latvijā.

„Visbiežāk maskošanās Latvijā saistās ar Meteni, kuru dažādos novados sauc atšķirīgi – arī par Vastlāvi vai Budēļiem, bet Latgalē – par Aizgavēni. Tā vai citādi, maskošanās nozīmē dialogu ar viņsauli - tā nav tikai izklaide vai jokošanās.

„Maskošanās latviešiem sākas jau rudenī, Miķeļos, turpinās veļu laikā, Mārtiņos, Katrīnās, Andrejos, Niklāvos, Ziemassvētkos, Teņos, Lieldienās, Jurģos. Vēl ir krustabas, māju iesvētības, kāzas un bēres."

Komponists un diriģents Andris Vecumnieks vēlas diferencēt karnevāla un maskuballes atšķirīgo ievirzi: „Karnevāls ir tautas svētki - publisks pasākums, paredzēts plašai publikai, kur katram ir iespēja parādīt savu dvēseles brīvības sajūtu. Savukārt maskuballe – daudz lokālāks pasākums, kur zem maskas vari paslēpt savu būtību un atklāt to, kas tu patiesībā nemaz neesi, bet ļoti gribētu būt."

Runājot par karnevālam tipiskajām izpausmēm komponistu daiļradē, Vecumnieks atzīst, ka komponistiem ļoti patīk karnevāla tematika: tā ir jauka iespēja parādīt orķestri visā savā krāšņumā, demonstrēt instrumentu iespējas, atšķirīgās nianses. „Karnevāla" klātbūtne skaņdarbos pamanāma arī tad, ja nosaukumā tas nav afišēts.

Pie populārākajiem karnevāla piemēriem mūzikas vēsturē pieder Roberta Šūmaņa „Karnevāls", kur ir gan maskuballes ideja, gan paša komponista žilbinošo fantāzijas tēlu galerija. Gluži pretēja koncepcija vērojama Otorino Respīgi darbā „Romas svētki", kur ceturtā daļa veidota kā karnevāls un reprezentē visdažādākos sabiedrības slāņus (tos simbolizē gan leijerkaste un pūtēju orķestris, gan tautas gaviles, tarantella un valsis).

Pianists Arnis Zandmanis prāto, ka tieši Šūmaņa „Karnevāls" ir viens grūtākajiem skaņdarbiem pianistu repertuārā. Kāpēc? Grūtības rada spilgtās un pēkšņās personāžu maiņas. Vai, iestudējot "Karnevālu", nav jāpārzina visa Šūmaņa biogrāfija un dzīvesveids, lai adekvāti interpretētu dažādos tēlus? „No pieredzes varu teikt, ka likumsakarību šajā ziņā nav. Reizēm tiem, kas šķietami visu izstudējuši, nekas neiznāk. Un ir arī otrādi – skan brīnišķīgi, kaut galva tukša. Tur jau slēpjas tas mākslas paradokss."

Visbeidzot, domu apmaiņā par karnevāla lietām iesaistīts arī gleznotājs Kaspars Zariņš. Viņš stāsta, kādas attiecības ar karnevāla tematiku bijušas viņa tēvam – gleznotājam Indulim Zariņam, un atklāj, kādos tērpos pats mēdz pārģērbties, piedaloties karnevālos.

„Studiju laikā mans kroņa numurs bija kaktusa tērps, ko biju izveidojis no daudziem piepūstiem gumijas cimdiem, kurus turklāt biju nokrāsojis zaļā krāsā. Reiz esmu iejuties arī Mistera Bīna tēlā, bet vēl pavisam nesen biju Misters Bizbizmārīte..."

Kaspara Zariņa pārdomas par Induļa Zariņa personību, daiļradi un laikmetu, kā arī maskošanos un  ar to saistīto pārtapšanas procesu plašākā izklāstā atradīsiet ŠEIT!